Par Zemgali

Pēc 2009. gadā veiktās administratīvi teritoriālās reformas, par Zemgali teritoriāli sauc Latvijas dienvidu reģionu no Auces un Dobeles novadiem rietumos līdz pat Jēkabpils, Krustpils un Aknīstes novadiem austrumos. Zemgales teritorija ir 10742 km2 (16,6% no valsts kopējās platības), tai skaitā pilsētas aizņem 645 km2 (6%) no kopējās teritorijas.

Zemgale atrodas Latvijas centrālajā daļā uz dienvidiem no Rīgas, un tai ir gara sauszemes robeža ar Lietuvu. Reģiona lielākā daļa atrodas Zemgales līdzenumā, tomēr teritorija iestiepjas arī Austrumkurzemes augstienē un Dienvidkurzemes zemienē, kā arī Augšzemes augstienē. Pateicoties salīdzinoši auglīgajām augsnēm, jau kopš seniem laikiem Zemgale ir dēvēta par Latvijas maizes klēti. Mūsdienās Zemgale sadalīta 22 pašvaldībās, un ir noteikti četri attīstības centru līmeņi: divi nacionālās nozīmes centri (Jelgava, Jēkabpils), trīs reģionālas nozīmes centri (Aizkraukle, Bauska, Dobele), 27 vietējas nozīmes centri un 103 pirmā līmeņa centri. Aptuveni 50% reģiona iedzīvotāju dzīvo ārpus pilsētām.

Reģions ir nozīmīgs tranzīta krustpunkts. Zemgali šķērso valsts galvenās automaģistrāles Lielbritānija - Āzija (A6 / E22), Via Baltica (A7 / E67) un Budapešta - Pleskava (A8 / E77), kā arī dzelzceļa līnijas un maģistrālie naftas un dabasgāzes vadi, kā arī optisko šķiedru kabeļi. Tāpat Zemgali šķērso 28 valsts reģionālie autoceļi un 237 vietējas nozīmes autoceļi, veidojot ceļu tīklu, kas ir blīvāks nekā vidēji valstī. Visi reģiona rajonu centri, izņemot Jēkabpili, atrodas mazāk nekā 100 km attālumā no Rīgas un no galvaspilsētas ir sasniedzami mazāk nekā pusotras stundas laikā. Tā piemēram, Aizkraukle no Rīgas atrodas 90 km attālumā, Bauska - 67 km, Dobele - 78 km, Jelgava - 47 km, bet Jēkabpils - 143 km.

Zemgali šķērso divas lielākās Latvijas upes – Daugava un Lielupe. Zemgales līdzenumu šķērso Lielupes baseina upes: Svitene, Platone, Svēte, Tērvete, Auce, Bērze, Misa un Iecava. Savukārt Daugava rada gan dabiskas, gan sociāli ekonomiskas atšķirības starp abu krastu pašvaldību teritorijām. Pie nozīmīgākām ūdens šķirtnēm Zemgales austrumu daļā, kas lielākā vai mazākā mērā ietekmē teritorijas attīstību, jāpiemin arī Aiviekste, kas Daugavas labajā krastā veido Pļaviņu novada robežu ar Krustpils novadu, un Dienvidsusēja, kas reģiona dienvidu daļā veido samērā nošķirtu teritoriju līdz pat Lietuvas robežai. Upju līčos un pļavās sastopamas retas augu, putnu un dzīvnieku sugas, tas liecina par pievilcīgu un nepiesārņotu apkārtējo vidi. Ūdens resursu krājumi ir pietiekami gan saimnieciskai darbībai, gan iedzīvotāju patēriņam. Ūdens apgādē galvenokārt tiek izmantoti gruntsūdeņi.

Viena no lielākajām reģiona bagātībām ir zeme. Aptuveni puse reģiona teritorijas ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes, bet visauglīgākās augsnes ir Zemgales līdzenumā, kuru zemes kadastrālā vērtība vidēji ir virs 60 ballēm, bet atsevišķās vietās pat līdz 82 ballēm (piem., Sesavas pagastā). Zemgalē zemes kadastrālā vērtība ir gandrīz par 50% augstāka nekā citos valsts lauku rajonos. Meži klāj 40,2% Zemgales teritorijas. Lielākās meža platības ir Aizkraukles un Jēkabpils apvidū, kur meži aizņem gandrīz pusi no to teritorijas.Viena no lielākajām Zemgales priekšrocībām ir pazemes ūdeņi, kas atrodami devona un kvartāra nogulumos (komunālajā ūdensapgādē Zemgalē izmanto tikai pazemes ūdeņus), bet Dobeles novadā pazemes iežos saskatāms potenciāls jaunas un lielākas gāzes krātuves izveidei. Tāpat Zemgalē ir vērā ņemamas kūdras, māla, dolomīta, ģipšakmenu, kaļķakmens, grants un smilts ieguves vietas. Daudzas ieguves vietas nav aktīvas, taču lielākajā daļā šo vietu dabas resursi vēl nav izsmelti.

Būtiskākās nozares valsts tautsaimniecībai Zemgalē ir rūpniecība un lauksaimiecība, tostarp mežizstrāde. Zemgalē atrodas arī viena no lielākajām valsts augstākās izglītības iestādēm - Latvijas Lauksaimniecības universitāte -, kas vienīgā valstī sagatavo augsti kvalificētus speciālistus darbam veterinārmedicīnā, mežsaimniecībā, lauksaimniecībā, pārtikas zinātnēs un lauku inženierzinātnēs.

Reģions ir bagāts ar nozīmīgu kultūrvēsturisko mantojumu - nacionālas nozīmes kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem un tūrisma objektiem. Zemgalē apskatāmas Jelgavas, Rundāles, Mežotnes, Bauskas un Krustpils pilis, Kokneses un Dobeles pilsdrupas, Tērvetes dabas parks, Pokaiņu mežs, Ložmetējkalns un citi apskates objekti, kas gadu no gada tūristu vidū kļūst aizvien populārāki. Reģionā ir 60 Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamu dabas teritoriju, kas iekļautas vienotajā NATURA 2000 tīklā, tostarp Tērvetes Dabas parks, kas atzīts par izcilāko Eiropas tūrisma galamērķi Latvijā. Savukārt Jelgavai unikalitāti piešķir fakts, ka pilsētas centrā, Pils salā mīt vairāk nekā 50 savvaļas zirgu, kas vecina Lielupes palienes dabas ainavas un vairāku vērtīgu biotopu saglabāšanu. Tas, ka Rundāles pils dārzā meklējama Baltijā un visā Ziemeļeiropā lielākā, aptuveni 2 000 šķirņu rožu kolekcija, bet Dobelē - Baltijas valstīs lielākais ceriņu dārzs un Koknesē – topošais Likteņdārzs, piemiņas vieta cilvēkiem, kuri Latvijai zuduši 20. gadsimtā -, ir apliecinājums tam, ka Zemgale ir plaukstošs un dāsni ziedošs reģions valsts vidienē. Turklāt Zemgalē – Tērvetē un Skrīveros ir apskatāmi vairāk nekā gadsimtu veci dendrāriji, atrodamas vairāk nekā 40 kokaudzētavas, kā arī desmitiem seno piļu un muižu parki, svētvietas un vēl citi unikāli dabas objekti. Savukārt tautas mākslas un seno amatu prasmes sakņojas Bauskas, Dobeles, Līvbērzes, Jaunsvirlaukas, Svētes, Viesītes, Vīpes un Zasas amatniecības centrā, pašvaldību novadpētniecības un mākslas muzejos, mākslas salonos un neskaitāmās lauku viensētās.