Reģiona vēsture

Jau sākot ar 2. gadsimtu Zemgale bijusi kultūras attīstības centrs. Savu nosaukumu Zemgale ir ieguvusi no baltu ciltīm - zemgaļiem. Pēc 13. gadsimtā rakstītajām vēstures avotu ziņām, zemgaļi veidoja sociāli, etniski un arī saimnieciski vienotu telpu.Var uzskatīt, ka, sākot ar šo periodu, Zemgalē ietilpst arī Sēlija - tā pēc Indriķa hronikas ziņām bija viens no galvenajiem Latvijas teritorijā esošajiem politiskajiem un militārajiem centriem. Sēlijas ziemeļu robeža 13. gadsimtā bija noteikta gar Daugavu, tomēr dienvidu robeža joprojām ir nenoteikta.

13. gadsimta zemgaļu rosību lieliski definē arī zemgaļu ostas Mītavas (tagad - Jelgavas) panākumi, kas sīvi konkurēja ar Rīgas ostu. Nozīmīga loma zemgaļu dzīvē bijusi arī teritorijas robežupei - likteņupei Daugavai -, kas pirms teju 800 gadiem bija būsitks ūdensceļš, kas savienoja Ziemeļeiropu ar austrumiem. Šis laiks Latvijas vēsturē ierakstīts kā varonīgo zemgaļu neatkarības cīņu laiks pret iebrucējiem - vācu feodāļiem -, kam, neraugoties uz militāro pārspēku, nebija viegli salauzt Zemgales aizstāvju pretestību. 1289.gadā zemgaļi nodedzināja savu pēdējo pili Dobelē un aizgāja uz Žagari Lietuvā, līdz ar to noslēdzās zemgaļu brīvības cīņas, kā rezultātā viņu zemes nonāca Livonijas ordeņa varā. Livonijas ordenis valsti sadalīja pārvaldes iecirkņos, un 14. gadsimta sākumā sāka veidoties lēņu muižas. To saimniecību izveide izraisīja būtiskas Zemgales lauku apdzīvotības un kultūrvides izmaiņas, veidojās jaunas agrārās attiecības.

Laikā no 1561. līdz 1795.gadam attīstījās Kurzemes un Zemgales hercogiste, kuras administratīvais, politiskais un saimnieciskais centrs no 1570. līdz 1775. gadam bija Dobele, bet pēc 1775. gada apriņķa centrs tika pārcelts uz Jelgavu, kur vēl šodien Lielupes krastā slejas majestātiskā baroka pērle - Jelgavas pils.Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma savā saimnieciskajā dzīvē un lielāko uzplaukumu sasniedza hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642.-1681.). Hercogistē darbojās manufaktūras un darbnīcas, linu, buru audeklu un vadmalu austuves, stiklu, spoguļu, kristāla trauku, dakstiņu un ķieģeļu cepļi, papīrdzirnavas, dzelzs lietuve, zāģu gateri, kā arī ziepju un etiķa vārītavas, piekūnu un koku audzētavas, alus un spirta brūži.

1710. gada Ziemeļu karš un Lielais mēris bija galvenie iemesli, kas kardināli izmainīja gadsimtiem ilgo dzīves veidu, sākās zemnieku ciematu sairšanas process, veidojās patstāvīgas saimniecības. 1795. gadā, nonākot Krievijas impērijas sastāvā, Zemgale gan administratīvi, gan ekonomiski palika vienota teritorija, jo līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai 1918. gadā tā ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā, kuras centrs bija Jelgava.

1866. gadā izdotais likums par amatniecības un rūpniecības brīvību sekmēja ekonomisko attīstību reģionā. Izbūvēja satiksmes ceļus Jelgava - Rīga, Jelgava - Tērvete, Jelgava - Dobele, kā arī no Zemgales pilsētām uz Lietuvu. Sākās regulāra tvaikoņu satiksme. Tāpat 1868.gadā atklāja dzelzceļa līnijas Rīga – Jelgava un Jelgava – Mažeiķi, bet jau 1902. gadā atklāja līniju Krustpils – Jelgava – Ventspils.

Latvijas Republikas pirmsokupācijas periodā Zemgale bija valsts “maizes klēts”, jo lauksaimniecībai piemēroto augšņu dēļ šeit veidojās un attīstījās lielas zemnieku saimniecības, tika pielietotas tiem laikiem modernas lauksaimniecības tehnoloģijas. Reģiona pilsētas veica kultūras un izglītības centru funkcijas, kā arī bija reģiona rūpnieciskās ražošanas centri. Daudzas apdzīvotas vietas tieši šajā laikā ieguva pilsētas statusu, kas liecināja par to saimniecisko izaugsmi.

Postošu ietekmi uz reģionu atstāja Otrais pasaules karš, kura laikā cieta Zemgales lauku sētas, tika iznīcinātas dzīvojamās un saimniecības ēkas, aizdzīti ganāmpulki, tika nopostīta Jelgava, bet daļa Dobeles rajona atradās Kurzemes katla teritorijā, kur notika vienas no vissmagākajām cīņām šī kara laikā. Tālākais periods raksturojas ar lielu PSRS bruņoto spēku dislokāciju reģionā un forsētu rūpniecības attīstību, kas veicināja iedzīvotāju migrāciju no PSRS, kā rezultātā, piemēram, Jelgavā latviešu īpatsvars samazinājās gandrīz par 50%. Reģionā ražotā rūpniecības produkcija bija paredzēta tikai Austrumu tirgum. Iepriekš izveidotā infrastruktūra rūpniecības attīstībai, kā arī nepārdomātā lauksaimniecības politika, Latvijai atgūstot neatkarību, radīja grūtības iedzīvotājiem pielāgoties darbam tirgus ekonomikas apstākļos.