Ceļš uz mājām, kas vienmēr ir Latvijā

Režisores Daces Micānes-Zālītes dzīves ceļš vairāk nekā divdesmit gadu garumā vijies starp Latviju un Amerikas Savienotajām Valstīm, tomēr sajūta, ko nozīmē mājas, visu šo laiku palikusi nemainīga – tā vienmēr bijusi Latvija.

1991. gada rudenī Daces dzīve krasi mainījās – laulība ar trimdas latvieti, bērnu ārstu Egilu Eduardu Zālīti, aizveda viņu pāri okeānam uz Bostonu. Iepazīšanās Dziesmu un Deju svētku laikā Latvijā šķita likteņa zīme, kas savienoja divas pasaules – tikko neatkarību atguvušo Latviju un latviešu trimdas kopienu ASV. Dzīve Amerikā sākās laikā, kad saikne ar Latviju vēl balstījās vēstulēs, faksos un pirmajos e-pastos, tomēr sirds vienmēr bija vērsta uz dzimteni.

Dzīvojot ASV, Dace strādāja dažādus darbus, studēja, audzināja dēlu un aktīvi iesaistījās latviešu diasporas sabiedriskajā un izglītības darbā. Tieši tur viņa guva plašu starptautisku pieredzi, kas iemācīja patstāvību, spēju plānot un novest darbus līdz galam, kā arī prasmi brīvi komunicēt dažādās kultūrās. Dzīve Amerikā bija bagāta – Jaunanglijas daba, okeāna piekraste, Bostonas kultūras dzīve un augstā izglītības kvalitāte bērniem.

Tomēr, jo ilgāk dzīvoja svešumā, jo skaidrāk kļuva – māju sajūta iespējama tikai Latvijā. Kopā ar vīru Dace aktīvi atbalstīja jaunās Latvijas valsts attīstību, organizējot medicīnisko palīdzību un sniedzot atbalstu bērnu veselības aprūpē. Šī vēlme būt klāt un darboties uz vietas 1997. gadā noveda pie pirmās atgriešanās Latvijā. Ģimene pārcēlās no Bostonas uz Rīgu, tika uzcelta māja Jelgavā, uzsākta profesionālā darbība, ģimenē ienāk dēls Krišjānis Jorens. Dace strādāja režijā, veidoja televīzijas projektus un veidoja režijas dziesmu un deju svētku norisēm pieaugušajiem un skolēniem .

Tomēr realitāte bija skarba – ekonomiski noturēties bija grūti. Šo iemeslu dēļ, kā arī rūpēs par vīra mammu, ģimene pieņēma lēmumu otrreiz doties uz ASV. Konektikutā Dace nodibināja latviešu skolu, lai dēls nezaudētu latviešu valodu, un uzsāka studijas Jeilas Universitātes Drāmas skolā. Iegūtās zināšanas – augstie ētiskie standarti, disciplīna un humānisma vērtības mākslā – kļuva par viņas lielāko bagātību.

2015. gadā sekoja otra atgriešanās Latvijā. Tā nebija viegla – bažas par iztiku, darbu atbilstoši kvalifikācijai un sadzīvi ir aktuālas joprojām. Tomēr atgriezties palīdzēja spēcīga piederības sajūta Latvijai, latviešu kultūrai un vērtību telpai. Dzīve ir ieviesusi arī sāpīgus zaudējumus – pirms pieciem gadiem mūžībā aizgāja vīrs Egils Zālītis, dedzīgs Latvijas patriots. Tomēr viņa mīlestība pret Latviju turpina dzīvot Dacē un viņu dēlā.

Šobrīd Dace strādā Ojāra Vācieša muzejā, turpina radošo darbību, raksta dzeju un strādā pie sava trešā dzejoļu krājuma, kā arī ir procesā Latvijas Universitātē pabeigt doktorantūru un uzrakstīt savu doktora darbu par latviešu tautasdziesmu teicējām.

Uzrunājot citus latviešus, kuri domā par atgriešanos, Dace saka: “Nevajag baidīties spert izšķirīgu soli, jūs atgriežaties mājās, pie savējiem! Pat ja nav pilni bankas konti, ir pilna bagāža ar pieredzi prast dzīvot un strādāt citā kutlūrā un sistēmā. Mēs esam maza tauta un mums katrs cilvēks ir ļoti, ļoti svarīgs!” Kā pati savā dzejā raksta – ceļš uz mājām nav tumsas klāts. Tas vienmēr ved atpakaļ tur, kur pieder sirds.

Ja arī jūs vai jūsu paziņu lokā ir kāds, kurš vēlas atgriezties Zemgalē, aicinām sazināties ar remigrācijas koordinatori Aneti Briņecu, rakstot uz e-pastu: anete.brineca@zpr.gov.lv vai zemgale@paps.lv. Vai arī rakstot savu vēstuli soctīklā Facebook īpaši izveidotā lapā “Atgriezties Zemgalē”.